Uzlūdzu...

   Ja tu vēlies, ja tu tikai mazliet gribi, es uzlūdzu tevi uz deju... Naktī, mēness apgaismotā ielā vai meža norā, uz paša augstākā kalna vai rāmā meža strautā - tik nāc līdz ... Soļi nav svarīgi, mēs varam būt viens un lidot nedaudz virs zemes. Mūs nesīs skaņas un vēja pūsmas, mēs kustēsimies lēnāk kā mākoņi debesīs, tikai nesaki nē... Ieklausies,jau skan pirmie akordi, ejam Mans Draugs...!!! 

Pēc ilgiem laikiem...

Tā nu ir sanācis, ka ilgu laiku netraucēju blogu ar savu klātbūtni... Vasara bija kā vasara, silta un ar visādiem darāmajiem, nu pienācis rudens un jādomā par siltāku kažoku ziemai... Mežs paliek arvien caurskatāmāks, koki arvien vairāk līdzinās kailām būtnēm, putnu balsis apklust. Šodien pat - dzērves simtiem vien griezās gaisa dejās virs mana meža un mēģināja sakārtoties kāšos... Vientulība iezogas arvien dziļāk briksnājā un izplata drūmo domu sērgu... NEGRIBU !
   Nu jā, vien vēlēšanās pagaudot uz mēnesi lika ielūkoties šajā lapā. Vien stāsts par to, ko nevar uzticēt sev līdzīgajiem, liek meklēt atbalsi mēnesī, zvaigznēs un tajos retajos,kas iemaldās manā mežā... Ja nevari atzīties skaļi, ja zini, ka nesapratīs tev līdzīgie, tad nakts un mēness - sapratīs. Pat, ja nesapratīs, klusēs un neiebildīs...
 Jā, ja vasara pagāja mierīgās medībās, kas nesolīja nekādus nervu sasprindzinājumus, tad rudenspuse ielauzās ikdienā ar veselu gūzmu pārdomu, iedomu, izdomu un visādu citādu domu, un par iemeslu tam visam - Viņš... Jā, jā, jā... Viņš. Kāds,kurš nostājās līdzās darba ikdienā, kāds, kurš ir līdzās tās stundas, ko pavadu strādājot, noraugoties un sapņojot.... Kāds, kurš pat nojaust nedrīkst par to, ka ir izraisījis veselu apvērsumu pelēkajā vilka sirdī. Nu, kā tad, arī vilkiem ir sirds, un arī veciem vilkiem tā nekur nav zudusi... :) 
 Viņš, kurš nav nedz izcili glīts no vaiga, nedz atbilstošs žurnāla vāka standartiem, bet kuram ir smaids, kura nekad nevar pietikt... Viņš, kuram nav nedz Rolex pulksteņa, nedz brendu kārtas, bet kuram ir acis, kurās gribētos nogrimt un neuzpeldēt... Viņš, kurš skatās manās acīs un smaida tā, ka vienīgā vēlēšanās tādā brīdī ir - lai apstājas laiks un vairs neizkustas no vietas !!! Viņš, kura netīšam sastapts pieskāriens šķiet kā maigākais glāsts manai vecajai vilka spalvai... Viņš.... 
 Jā, Viņš. Viņš, kurš domā tā, kā ir pareizi domāt, kā ir pieņemts domāt un kurš nepieļauj ideju par citādu pasauli, citādām attiecībām. Viņš, kurš savu dzīvi redz tādu pašu kā miljoniem citu viņam līdzīgo...........Viņš, kurš kaut nojaušot nenojaušamo, aizslēgtos un novērstos visticamāk... 
 Nu, kāpēc tā? Kāpēc dzīve ir tik nerātni sakārtojusi lietu būtību...? Kāpēc ir jāsatiek tieši tādi cilvēki? Vai lai saprastu, cik patiesībā vientuļš var būt ceļš, ja nevari otru uzaicināt līdzi? Nezinu...
 Mēnesi, esmu tev izsūdzējis savu ieķeršanos, esmu atzinies, ka atkal esmu tukšā un ka bezdievīgi gribas, lai notiktu kāds mazs, mazītiņš brīnums... 
 Zvaigznes, vai nepastāv iespēja, ka jūs kaut reizi varētu ne tikai uzklausīt, bet panākties pretī un sastāties labvēlīgā rindā gar ceļu,kas ejams?  Droši vien, ka nē... 
Tad dusiet ar mieru, visi mazie un lielie vilki, zaķi, kaķi un pārējās dzīvās radības - manā mežā šobrīd svētki neplānojas...