Gribas šodien mierīgu, skaistu dienu, bet tas nespīd...
 Būs viss - tikšanās ar pagātni, ar sapņiem, kuri nekad netika izsapņoti, būs varbūt kāds jauns sapnis, būs...
 Un milzīgs nogurums vakarā , kā arī mūžīgais jautājums - vai man maz to visu vajadzēja...? Varbūt vienkāršāk būtu bijis pateikt "nē"...
Ai, kā būs,būs... Baudīsim to, ko Liktenis būs sagādājis... Un, ja nu pēkšņi nāk kas negaidīts ? :)

Mēnessgaismā skatītais...

 Noskatījos filmu, pilnu meklējumu, jautājumu, šaubu un bezgalīgu cerību.... Nu, vismaz man radās tāds iespaids, ka viss manis nosauktais šajā darbā ir dominējošā vairākumā... Nu jā, un protams, skaisti augumi... Tā sakot - papildinot jau tā iegūtās emocijas...
Vienīgi žēl, ka manas angļu valodas zināšanas ir vairāk nekā bēdīgas un viena daļa /atzīstu - lielākā/ dialogu tā arī palika nojautu un minēšanas līmenī... Diemžēl... Bet, varbūt ir kāds, kam padomā, kur meklēt kādu tulkotu versiju?... Tā gribētos izprast visu filmu un dialogus, kas tur mājo...

Pašlaik ir visskaistākais laiks, kad ceriņi zied... Pasaule slīgst smaržīgā neprātā un rūgtā satraukumā gaida, kas no tā visa iznāks...
 Traucies arī Tu, kas iegriežas mana meža stūrī, izbaudīt šo krāsu, smaržu un sajūtu kokteili, ko sauc par ceriņu laiku!!!

Šonakt mēness paslēpies aiz mākoņiem un atstājis mani vienu... Savs labums no tā - varu padomāt un pārdomāt... 

 Tā klejojot pa savu domu pašām ēnainākajām takām , satiku vienu. Domu par to, vai tad, ja pēkšņi notiktu brīnums un piepildītos sapnis par sava cilvēka sastapšanu, spētu to pieņemt un kaut ko mainīt savā ierastajā ikdienā.......... Katram krūmam ir sava dienvidu un sava - ziemeļu puse... Manējiem arī.

 Dienvidi ilgojas pēc glāstiem, pēc acu mirdzuma satiekoties skatieniem... Tie atkal ir nocietušies pēc reiz piedzīvotā tauriņu sprādziena pakrūtē... Pēc bezmiega sarunu naktīm un pēc mēness apgarotas sejas uz mana sūnu spilvena... 

Ziemeļi gan ir skarbāki, kā jau ziemeļiem pieklājas! Tie ik sekundi atgādina par pienākumiem, par atbildību savas ģimenes priekšā, par dotiem un pildāmiem solījumiem... Ziemeļblāzma debesīs zīmē ainas ar bailēm no apkārtējo attieksmes, naida un nepatikas... Vai skatīties šais zīmējumos? Vai doties uz dienvidiem, atstājot ierasto meža stūri? 

 Bet, vai spētu? Nezinu, laikam jāatzīst ka ne... Bet  varbūt tomēr... 

Laikam jau tāpēc brīnumi nenotiek...

Atkal viena nedēļa pagājusi...

Pareizāk - aizlidojusi ar spārniem, kas traucas bez stājas...
 Kas gan mainījies? 
Nomainījies gadu skaitlis tajā ailē, ko saucam par - vecums... Bija tortes, bija šampānietis un vīns, bija bučas, viss bija... Bet vēl bija / un, diemžēl, palika/ apziņa, ka vēl par gadu esi pietuvojies kādai nolemtībai... Nu, varbūt ne gluži nolemtībai, taču kaut kam, kas vairs nekad, nekad nebūs labojams vai maināms...
 Un vēl bija Muzeju nakts. Neliels darbs, neliela sevis parādīšana, kas pēc tam nokompensējās pamatīgā izsmējienā samērā nelielā kompānijā, kur vienmēr ir jautri... Ielāps dvēselei uzlikts, nu var atkal soļot tālāk un gaidīt Vasaras saulgriežu nakti... Saka jau, ka būšot ļoti atbilstošs laiciņš šogad... Bet, vai vajadzēs? :) Ja pa papardēm jābrien vienatnē, tad rasa tik kājas mērcē... Nezinu...
 Šodien esmu pazaudējis atslēgu, kuru nekādi nedrīkstēja pazaudēt, bet ir pazaudēta... Kā lai atrod..? :) Jā, kā dziedāja Kaupers, brīvdienas nav manas labākas dienas... Jums taču tā nav, vai ne?....

Dziesma, kuras nekad nepietiek...

Pat nespēju izskaidrot, kas ir tas spēks, kas liek vēl un vēlreiz klausīties un līdzdzīvot šim skaņdarbam... Ritms? Tehnoloģiju sasniegums?  Kopības sajūta? Vai vienkārši - sirsnīgums tajā...?
Nu jā, neliegšos - ir man tur viens favorīts, kurā varētu klausīties vēl un vēl... :) Kurš tas ir - to gan neteikšu...:D