Kā nu sanāk...

Šorīts atnāca ar neparastu atklāsmi...
Kamēr citi blogos rakstīja par savām lielākajām vai mazākajām neveiksmēm, lasīju un jutos puslīdz... NU, ne jau tāpēc, ka kādam vēlētu ļaunu vai priecātos par citu likstām, nē! Vienkārši - zināju, ka neesmu vienīgais, kas savā meža nostūrī reizēm pagaudo uz mēnesi... Kaut kā tāda nomierinoša sajūta...
Vakar, kad ļoti labs cilvēks pateica, ka dodas uz savu pirmo randiņu pēc smaga vientulības laika, palika kaut kā tā........ Nu,kāpēc?.... Kāpēc vienam veicas un citam nē? ..... Bet, varbūt neveiksme pati par sevi ir veiksme?....Vai arī - veiksme atnāk tikai tad, kad esi izracies cauri neveiksmju kalnam...? Tik daudz jautājumu bez atbildēm........... Un, ak jā.... ja nu reiz tā veiksme iesoļotu arī manā norā, vai maz to uzskatītu par veiksmi un prastu pieņemt?....... Nezinu....
 Pagājušo nakti un arī aizpagājušo vecais vilka kažoks tika piena vannā mazgāts... Vēl šorīt pa kādai miglas skrandai aizķērusies tālīnajos krūmājos, bet nakti......... Mmmmm, silta, balta kā piens, tā apņēma mani un ļāva iegrimt un sapņot... Jā, sapņot...Tikai - par ko?....