Dīvaina ir šī pasaule...

Dīvaina ir pasaule un  vēl dīvainākas ir vērtības tajā...
Tā vietā, lai pret godīgumu atbildētu ar "paldies", šīs planētas iedzīvotāji ņem un apvainojas... It kā nekad nevienam uz šīs apaļās bumbas nekad neviens nevienam nekādā gadījumā nebūtu atteicis.... It kā katram piedāvājumam automātiski sekotu priecīga spiegšana un piekrišana... It kā visi to vien gaidītu, lai varētu kaut kam piekrist, neatkarīgi, vai šī piekrišana sakrīt vai nesakrīt ar paša uzskatiem... Plaukšķinātu plaukstiņas, mestu kājeles pa gaisu gaisiem un vēja spārniem mestos piedāvājuma virzienā...  Vienkārša būtu tāda dzīve - saņem piedāvājumu un tūdaļ tam jau esi piekritis, un nemaz nepieļaujot domu pateikt "Piedod, nē..."
Es te par ko?...
Iesākās te viena sarakste, tā nevainīgi, tā netīšām - par foto, par bildēm, par lietainu laiku aiz loga... Nu, drīzāk gan par sniega baltu laiku, jo nu jau kādu laiku apmaināmies pa rindai... Un kad nu bija jāizlemj, teikt "jā" vai "nē" uzaicinājumam sapazīties, tā sakot, ciešāk un iemalkojot glāzi ko sīvāka vai saldāka, atzītos tajā, ka domas klīst vienā virzienā, atļāvos pateikt " piedod, bet tas nav tas, ko meklēju...", mans sarunu biedrs no maigi sanošas bites pārvērtās par sūri nīdošu dunduru... Redz, esot daudzi, kas piekrītot satikties un runāt par dažādām lietām un vietām :)) un kā es tā... Labi, saprotot, ka ģimenes cilvēks, ka ar pienākumiem, bet tomēr nu kāpēc tā... Atsakot un negribot, vai tad tā drīkstot...? Un tad jau vairs nebūšot interesanti sarakstīties, ja jau reiz es tāds - auksts...

Ak, vāks...

Bet tomēr sekošot manām aktivitātēm. Tad jau laikam tīri zemē metams neesmu, ja nepasūtīja uzreiz visa kvartāla garumā...:)) Gauži vai glaimots varu sajusties, ka tādu - dalītu emociju gammu spēju vēl kādā rosināt...!!!

Būs jāpārdomā kā būt tālāk...

Kā būs? Būs tā, kā bijis līdz šim un kā būs vēl simt gadu pēc manas aiziešanas - vecais vilks uzgaudos mēnesim klusā mežā norā viens pats... Varbūt kāda skumja nots ieskanēsies viņa sveicienā apaļajai mēness cibai, bet varbūt arī nē... Galu galā - labāk būt vientuļam ceļiniekam nekā atteikties no savas būtības, no saviem sapņiem un ideāliem!!!

Visu var iztirgot par grašiem, bet ne sevi pašu...

Šovakar...

Šovakar laikam izdevās vismaz pašam pašam priekš sevis nodefinēt jēdzienu, kas ir mana vientulība visu citu vidū  un ko es visvairāk vēlētos uz šīs mazās muļķa planētas... Apskāvienus, vakaru un sarunu par jebko, sarunu bez steigas... es meklēju miera ostu savai sirdij, laikam tas ir tik sasodīti daudz cilvēkam ar neordināru domāšanu... Velns, nu kādēļ pasaule ir tā iekārtota, ka baidāmies pateikt skaļi to, par ko domājam klusībā? Vai tās ir tikai bailes pašam no sevis vai tās ir bailes būt pirmajam, kas pārkāpj kaut kādiem "sabiedrības" stereotipiem? Visdrīzāk jau viss kopā... Jā, es arī esmu viens no šādiem bailīgajiem, kas kautrējas runāt par savām jūtām, kas visvairāk par visu  baidās saņemt atteikumus un nievas...
Būtu jāsaņemas, būtu jāsaka skaļi tas, ko domās runāju vai katru dienu... Nevaru...

Šodienas pelēkums...

Ārā ir pelēks, pelnu pelēks laiks un tas pats par sevi nav nekāds jaunums...
Jaunums ir tas, ka arī iekšā ir tikpat pelēki, bet ne skumji. Dīvaini, parasti man šīs divas lietas nāk komplektā. Taču katrai lietai un situācijai mēdz būt izņēmumi un tā arī šodien man ir viens no izņēmumiem...
Iekšā pelēks, bet sirdī miers...
Vakar aizsūtīju kādam savam labam paziņam sms, ka vēlos ar viņu parunāties. Un vēl šodien gaidu atbildi.... Vai gaidu? It kā jau jā, bet tai pat laikā zinu, ka man ir pilnīgi vienalga, būs tā atbildes sms vai nebūs.  Un laikam vienalga arī, būs zvans no viņa vai nebūs. Laikam jau pareizākais ir ieņemt stāvokli - man viss vienalga un tad būs mierīgāk dzīvot... Nežēlīgi it kā, bet patiesi. Ja cilvēkam neesmu vairs svarīgs, tad uzbāzties nav manās tiesībās un vēlmēs arī nē! Viss!
http://www.youtube.com/watch?v=pWQF5oxR4_E&feature

Kad skumji...

http://www.youtube.com/watch?v=UcXXpssBFVM&feature

Varbūt pāri nodarīju es ar skaudru vārdu, ar neticību... varbūt nē... Kāda tam tagad nozīme...?

 Varbūt tikai pakļāvos vēja balsij smilšu graudā, kas čukstēja : " Notici !!!"

  Varbūt pārāk pieķēros mēness stara balsij, kas spīdot logā, atkārtoja : "Notici..."

Tu tā gribēji, lai es Tev ticētu, lai nedomātu, lai nešaubīdamies ietu tev līdzi...

  Taču es nevarēju...

Šaubu stīgas kā purvāja rokas turēja mani cieši, cieši un lika domāt, lika pārcilāt katru vārdu, katru teikumu.

Neticības mazais suņuks smilkstēdams, katru mīļu sekundi atgādināja par sevi un gaidīja mirkli, brīdi - iespēju iekost...

 Mēness stars aizķērās kokā un man paspruka zilbe : "Ne..."

  Tikai zilbe, tikai nodevīga skaņa... Nekā konkrēta, tikai tāds mājiens, bet...

Tev ar to pietika, lai aizaudzētu taku ar smilgām, asiem grīšļiem.

 Pietika, lai vēja balss apklustu, lai iestātos klusums. 

  Klusums, kas biedē, klusums, kas nesaka neko.

Mēs turpinām dzīvot, turpinām elpot un būt, tikai... klusējot...

Sveiki, ļaudis !

Lasīju, lasīju iepriekš visu ko citu blogos, lasīju un priecājos par atvērtību, ar kādu varat še izteikties...
Taču ne par to stāsts...
Šodien notika tā, ka patiešām netīšām un negaidīti dators pats atvēra lapu ar piedāvājumu veidot savu blogu...
Hmmmmmmm.... Uz ko gan tas? Vai tā būtu zīme, ka pienācis laiks neslēpties blogu komentāros aiz neko neizteicošā  "anonimus"... Un ja ko teikt, tad ar atsauci uz šejieni... Laikam...
Katrā gadījumā - ārā spīd saule, silda manu paburzīto kažoku un vispār - oma ir laba!!! To novēlu arī visiem tiem, kas uzskries virsū šim manam rakstītajam... !!!!!