Varbūt tikai pakļāvos vēja balsij smilšu graudā, kas čukstēja : " Notici !!!"
Varbūt pārāk pieķēros mēness stara balsij, kas spīdot logā, atkārtoja : "Notici..."
Tu tā gribēji, lai es Tev ticētu, lai nedomātu, lai nešaubīdamies ietu tev līdzi...
Taču es nevarēju...
Šaubu stīgas kā purvāja rokas turēja mani cieši, cieši un lika domāt, lika pārcilāt katru vārdu, katru teikumu.
Neticības mazais suņuks smilkstēdams, katru mīļu sekundi atgādināja par sevi un gaidīja mirkli, brīdi - iespēju iekost...
Mēness stars aizķērās kokā un man paspruka zilbe : "Ne..."
Tikai zilbe, tikai nodevīga skaņa... Nekā konkrēta, tikai tāds mājiens, bet...
Tev ar to pietika, lai aizaudzētu taku ar smilgām, asiem grīšļiem.
Pietika, lai vēja balss apklustu, lai iestātos klusums.
Klusums, kas biedē, klusums, kas nesaka neko.
Mēs turpinām dzīvot, turpinām elpot un būt, tikai... klusējot...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru