Dīvaina ir šī pasaule...

Dīvaina ir pasaule un  vēl dīvainākas ir vērtības tajā...
Tā vietā, lai pret godīgumu atbildētu ar "paldies", šīs planētas iedzīvotāji ņem un apvainojas... It kā nekad nevienam uz šīs apaļās bumbas nekad neviens nevienam nekādā gadījumā nebūtu atteicis.... It kā katram piedāvājumam automātiski sekotu priecīga spiegšana un piekrišana... It kā visi to vien gaidītu, lai varētu kaut kam piekrist, neatkarīgi, vai šī piekrišana sakrīt vai nesakrīt ar paša uzskatiem... Plaukšķinātu plaukstiņas, mestu kājeles pa gaisu gaisiem un vēja spārniem mestos piedāvājuma virzienā...  Vienkārša būtu tāda dzīve - saņem piedāvājumu un tūdaļ tam jau esi piekritis, un nemaz nepieļaujot domu pateikt "Piedod, nē..."
Es te par ko?...
Iesākās te viena sarakste, tā nevainīgi, tā netīšām - par foto, par bildēm, par lietainu laiku aiz loga... Nu, drīzāk gan par sniega baltu laiku, jo nu jau kādu laiku apmaināmies pa rindai... Un kad nu bija jāizlemj, teikt "jā" vai "nē" uzaicinājumam sapazīties, tā sakot, ciešāk un iemalkojot glāzi ko sīvāka vai saldāka, atzītos tajā, ka domas klīst vienā virzienā, atļāvos pateikt " piedod, bet tas nav tas, ko meklēju...", mans sarunu biedrs no maigi sanošas bites pārvērtās par sūri nīdošu dunduru... Redz, esot daudzi, kas piekrītot satikties un runāt par dažādām lietām un vietām :)) un kā es tā... Labi, saprotot, ka ģimenes cilvēks, ka ar pienākumiem, bet tomēr nu kāpēc tā... Atsakot un negribot, vai tad tā drīkstot...? Un tad jau vairs nebūšot interesanti sarakstīties, ja jau reiz es tāds - auksts...

Ak, vāks...

Bet tomēr sekošot manām aktivitātēm. Tad jau laikam tīri zemē metams neesmu, ja nepasūtīja uzreiz visa kvartāla garumā...:)) Gauži vai glaimots varu sajusties, ka tādu - dalītu emociju gammu spēju vēl kādā rosināt...!!!

Būs jāpārdomā kā būt tālāk...

Kā būs? Būs tā, kā bijis līdz šim un kā būs vēl simt gadu pēc manas aiziešanas - vecais vilks uzgaudos mēnesim klusā mežā norā viens pats... Varbūt kāda skumja nots ieskanēsies viņa sveicienā apaļajai mēness cibai, bet varbūt arī nē... Galu galā - labāk būt vientuļam ceļiniekam nekā atteikties no savas būtības, no saviem sapņiem un ideāliem!!!

Visu var iztirgot par grašiem, bet ne sevi pašu...