ceturtdiena, 2011. gada 28. aprīlis

trešdiena, 2011. gada 27. aprīlis

Pirmā lietus lāse

Ehei, skatītāji, lasītāji, uzklausītāji...!!!
Manā mežā, manā pļavā un norā - šobrīd ducina pirmais pavasara pērkons! Pirmās veldzējošās lietus lāses noglāsta jaunos zāles stiebrus un pirmā valgme tiek saknēm !
Ir atnācis pavasaris! Ne tikai ar saules nodeldētiem sniega vaļņiem, ne tikai ar pirmajām vizbulēm, bet nu arī ar pirmo dabas varenuma izpausmi... Kā man patīk klausīties šajā ducināšanā un skatīties zibināšanā, kas liek iedomāt, cik patiesībā tu esi mazs un sīks šā spēka priekšā!!! Šī apjausma ir kā piparu plāksteris cilvēka lielajam ego. Kā spirtota komprese uz iedomības brūces, kas iekožas un sūrst, ja pievērs tai uzmanību... Cilvēks ir varens savā postīšanas izpausmē, bet pretī dabai, tās spēkam un varēšanai - nobāl... Un tas ir tas patīkamākais, ka ir vismaz kaut kas, kas var nolikt pie vietas cilvēku...
 Tas nav pesimisms, tas nav samazgu spainis pašam uz savas galvas - nē!!! Tā ir veselīga pārliecība, ka nav jābūt pašam lepnākajam un iedomīgākajam uz planētas Zeme, nav jāpaceļ deguns augstāk par visu apkārt notiekošo... Ir jāprot saklausīt, ieraudzīt to, kas notiek līdzās... Un tas viss nepavisam neattiecas tikai uz dabas untumiem... Arī uz savstarpējo, privāto, tuvāko un tālāko... Nebūsim lepni par cilvēcisko varenību - ieklausīsimies, kā līdzās pukst kāda sirds - varbūt arī tai ir vajadzīga veldze?...

piektdiena, 2011. gada 22. aprīlis

Pārdomas pirms domām...

Nesen klausījos vienu senu, bet patiesu dziesmu par to, ka īsti cilvēku varot iepazīt tikai, kāpjot ar viņu kopā augstu kalnos... Un tad nu atkarībā no tā, kā viņš iztur šo pārbaudījumu, tev var būt skaidrs, kas atrodas līdzās - draugs vai nekas... Tā ir lirika. 
Un tad man uznāca lielā pārdoma... 
Kā to izdarīt reālajā dzīvē, ikdienā? Arī jāmeklē kāds "kalns",  ar kura pievārēšanu varētu rast atbildes uz sev interesējošajiem jautājumiem? Ja tā, tad cik augstam ir jābūt šim "kalnam", lai varētu gūt vismaz apjausmu par tēmu? Un kādām klintsradzēm jābūt ceļā, lai cilvēks, kurš atrodas tev līdzās, parādītu savu patieso būtību? Kādiem jābūt šiem pārbaudījumiem? Smagiem vai pavisam smagiem? Cik dziļi tiem jāķer sirds un prāts, lai liktu atklāties? 
Jautājumi, jautājumi, jautājumi....  Kur atbildes? Un vai maz tādas vispār var būt? 
 Saka jau, ka draugus un tos, ko par tādiem uzskatām, pārbaudīt nedrīkstot, tas neesot pieņemami... Ja reiz draugs, tad viņš tāds ir... Bet.... ko mēs katrs "ieliekam" jēdzienā "draugs"? Cik liels ir šī vārda svars mūsdienās, kad runājot par jebkuru paziņu, lietojam frāzi :  "man tur viens draugs......." Kas tad ir draudzība savā nopietnākajā nozīmē? Un kā zināt, kurš ir draugs un kurš - nekas??? 
Nezinu, varbūt kāds, kurš sadzird manus rūcienus - atbildēs???..........................

pirmdiena, 2011. gada 18. aprīlis

Balss, kas iepriecināja

It kā nekas svarīgs, tikai viens zvans...
Viens zvans un daži teikumi.
Daži teikumi un visa vakarpuse saulainā gaismā.
Tā notiek.
Tā notiek,ja tu klausulē izdzirdi balsi, kuru nu nekādi neesi cerējis izdzirdēt, bet viņa atskan... Tas ir vairāk par mūziku, tas ir svētlaimes brīdis!!! Un lai arī mirklis pavisam nepiemērots / līdzās ir divi pāri lieku ausu/, lai arī nevari pateikt, cik ļoti priecājies....... tā tomēr ir svētlaime!!! Tu klausies šajā balsī un uzreiz atmiņā ataust visas tās reizes, kad šī balss ir skanējusi tuvu tuvu, pat pārāk tuvu. Tu atceries, kā esat bijuši līdzās, runājot par priecīgo, kā domājuši izejas no visdrūmākajām situācijām... Izejas neatradās, viss notika tā, kā tam nebija jānotiek, bet balss nepazuda, tā vēl arvien atgriežas un uzmeklē... Lai arī ne novakarā klusā meža ielokā, lai arī ne nakts melnumā, bet uzmeklē, lai pateiktu - es tevi meklēju, jo tu man esi svarīgs....
Kas tas ir, kas liek aizdomāties? Kas ir tas, kas sarauj kamolā to mazo kunkuli krūtīs, kad atskan šī balss...?
Es nezinu...

trešdiena, 2011. gada 6. aprīlis

Iedomājos par kādu...

Draugam tālumā...

Es sveicu tevi, draugs
ar zilgu mēness staru,
pār tumšu koku stāviem,
tas nesteidzoties slīd.
Pār daudzu māju jumtiem,
pār neskaitāmiem ceļiem,
to īsto meklējot,
kas smagiem soļiem iets...
Slīd mēness stars,
kā spēku meklējot,
kā balstu vienīgu, kas var
no dzīves gravas ārā celt...
Mans draugs, lai stari skar
šo nakti plakstus tavus,
kas vērti ciet, lai rīts
nāk jaunu dienu teikt.
Spīd logā mēnesstars,
tā roka mana ir , kas var
tik mīļi tavus matus glaust
un mierināt, kad sāp.
Es tevi sveicinu, mans draugs,
ar staru, cerību un domu,
un ticību, ka nāks
vēl dienas baltas, tīras,
un ceļš tavs kalna smailē
pakāpsies.