Pirmā lietus lāse

Ehei, skatītāji, lasītāji, uzklausītāji...!!!
Manā mežā, manā pļavā un norā - šobrīd ducina pirmais pavasara pērkons! Pirmās veldzējošās lietus lāses noglāsta jaunos zāles stiebrus un pirmā valgme tiek saknēm !
Ir atnācis pavasaris! Ne tikai ar saules nodeldētiem sniega vaļņiem, ne tikai ar pirmajām vizbulēm, bet nu arī ar pirmo dabas varenuma izpausmi... Kā man patīk klausīties šajā ducināšanā un skatīties zibināšanā, kas liek iedomāt, cik patiesībā tu esi mazs un sīks šā spēka priekšā!!! Šī apjausma ir kā piparu plāksteris cilvēka lielajam ego. Kā spirtota komprese uz iedomības brūces, kas iekožas un sūrst, ja pievērs tai uzmanību... Cilvēks ir varens savā postīšanas izpausmē, bet pretī dabai, tās spēkam un varēšanai - nobāl... Un tas ir tas patīkamākais, ka ir vismaz kaut kas, kas var nolikt pie vietas cilvēku...
 Tas nav pesimisms, tas nav samazgu spainis pašam uz savas galvas - nē!!! Tā ir veselīga pārliecība, ka nav jābūt pašam lepnākajam un iedomīgākajam uz planētas Zeme, nav jāpaceļ deguns augstāk par visu apkārt notiekošo... Ir jāprot saklausīt, ieraudzīt to, kas notiek līdzās... Un tas viss nepavisam neattiecas tikai uz dabas untumiem... Arī uz savstarpējo, privāto, tuvāko un tālāko... Nebūsim lepni par cilvēcisko varenību - ieklausīsimies, kā līdzās pukst kāda sirds - varbūt arī tai ir vajadzīga veldze?...