Balss, kas iepriecināja

It kā nekas svarīgs, tikai viens zvans...
Viens zvans un daži teikumi.
Daži teikumi un visa vakarpuse saulainā gaismā.
Tā notiek.
Tā notiek,ja tu klausulē izdzirdi balsi, kuru nu nekādi neesi cerējis izdzirdēt, bet viņa atskan... Tas ir vairāk par mūziku, tas ir svētlaimes brīdis!!! Un lai arī mirklis pavisam nepiemērots / līdzās ir divi pāri lieku ausu/, lai arī nevari pateikt, cik ļoti priecājies....... tā tomēr ir svētlaime!!! Tu klausies šajā balsī un uzreiz atmiņā ataust visas tās reizes, kad šī balss ir skanējusi tuvu tuvu, pat pārāk tuvu. Tu atceries, kā esat bijuši līdzās, runājot par priecīgo, kā domājuši izejas no visdrūmākajām situācijām... Izejas neatradās, viss notika tā, kā tam nebija jānotiek, bet balss nepazuda, tā vēl arvien atgriežas un uzmeklē... Lai arī ne novakarā klusā meža ielokā, lai arī ne nakts melnumā, bet uzmeklē, lai pateiktu - es tevi meklēju, jo tu man esi svarīgs....
Kas tas ir, kas liek aizdomāties? Kas ir tas, kas sarauj kamolā to mazo kunkuli krūtīs, kad atskan šī balss...?
Es nezinu...