Nesen klausījos vienu senu, bet patiesu dziesmu par to, ka īsti cilvēku varot iepazīt tikai, kāpjot ar viņu kopā augstu kalnos... Un tad nu atkarībā no tā, kā viņš iztur šo pārbaudījumu, tev var būt skaidrs, kas atrodas līdzās - draugs vai nekas... Tā ir lirika.
Un tad man uznāca lielā pārdoma...
Kā to izdarīt reālajā dzīvē, ikdienā? Arī jāmeklē kāds "kalns", ar kura pievārēšanu varētu rast atbildes uz sev interesējošajiem jautājumiem? Ja tā, tad cik augstam ir jābūt šim "kalnam", lai varētu gūt vismaz apjausmu par tēmu? Un kādām klintsradzēm jābūt ceļā, lai cilvēks, kurš atrodas tev līdzās, parādītu savu patieso būtību? Kādiem jābūt šiem pārbaudījumiem? Smagiem vai pavisam smagiem? Cik dziļi tiem jāķer sirds un prāts, lai liktu atklāties?
Jautājumi, jautājumi, jautājumi.... Kur atbildes? Un vai maz tādas vispār var būt?
Saka jau, ka draugus un tos, ko par tādiem uzskatām, pārbaudīt nedrīkstot, tas neesot pieņemami... Ja reiz draugs, tad viņš tāds ir... Bet.... ko mēs katrs "ieliekam" jēdzienā "draugs"? Cik liels ir šī vārda svars mūsdienās, kad runājot par jebkuru paziņu, lietojam frāzi : "man tur viens draugs......." Kas tad ir draudzība savā nopietnākajā nozīmē? Un kā zināt, kurš ir draugs un kurš - nekas???
Nezinu, varbūt kāds, kurš sadzird manus rūcienus - atbildēs???..........................
Neesmu pārliecināts, vai šos manus rūcienus vispār kāds sadzird, bet reizēm rodas vajadzība parunāties pat ar tumsu aiz loga...
...es gan teiktu tā: -Draugi vai nu ir, vai nu viņu nav! Nekādi pārbaudīt draudzību nedrīkst un nevajag! Kas gan tās būtu par attiecībām, kur visu laiku viens otru pārbaudītu, uzliktu dažādus pārbaudījumus, izsekotu vai kā citādi meklētu pārliecību uzticībai!
AtbildētDzēstIr jātic un jāpriecājas par katru mirkli, ko otrs pavada kopā ar mums - domās, blakusbūšanā, sarunās...
Cilvēkiem ir tikai viena dzīve - UN TIK DAUDZ DARĀMĀ UN PASPĒJAMĀ! UN TIK DAUDZ SAVU PROBLĒMU!!!
Tāpēc es pieturos pie viedokļa - prieks, ja kādam esmu vajadzīgs, prieks, ja kāds ziedo laiku priekš manis, prieks, ja varu būt noderīgs un gaidīts!
Tātad - draudzība - mirklis, ko ziedojam otram!
...un jo biežāki un vairāk šo mirkļu - jo patiesāk svarīgs mums otrs!
Laikam esmu ne tā izteicies...
AtbildētDzēstVismaz mana doma galīgi nebija par tādiem - īpaši izdomātiem pārbaudījumiem... Viss teiktais vairāk attiecās uz lietām, kuras dzīve "piespēlē" neatkarīgi no mūsu vēlmēm...
Vismaz man ir nācies noticēt skaistiem vārdiem par draudzību, par vajadzīgumu, nepieciešamību pēc manis, bet jau pēc pirmajām nesaskaņām izrādās, ka tas ir bijis tikai kaut kas gauži nenozīmīgs tam otrajam cilvēciņam... Kā saka - ja tu ne pa manam prātam, tad kam tu man vajadzīgs?... Tāpat ir "atsijājušies" "draugi" pēc tam, kad vairs nebija iespēju, maigi smaidot, palūgt kādu lieku naudiņu... Tā zūd tā ticība...
Par šādiem dzīves pārbaudījumiem bija mans rūciens un vēl arvien domāju par to, kādam gan ir jābūt ceļam, kas izejams, lai otru cilvēku patiešām varētu saukt par DRAUGU?
Viens piemērs man ir... Tā ir nu jau vairākus gadus ilgusi sarakste ar Cilvēku, izdzīvojot vēstulēs lielas bēdas, lielas problēmas, atrodot vārdus sapratnei un mierinājumam... Tāpat - priecājoties kopā par labo, jautro un priecīgo, svinot sasniegumus un uzvaras!
Taču visam pārējam, Anonīmais, piekrītu Tevis teiktajam pilnībā!!!
Un skaists Tavs formulējums: " Draudzība - mirklis, ko ziedojam otram!" Patiesi un skaisti teikts - PALDIES !!!
Vispirms - Prieks, ka pamanīts mans komentārs!
AtbildētDzēstPēc tam - Prieks, ka kāda ķecerīga doma atzinīgi uzslavēta!
Un visbeidzot- beidz sevi šaustīt par tiem garāmgājējiem, kas bijuši un gājuši! Ir "alfonsi", ir sadisti un ir mazohisti, un protams vēl un vēl visvisādi garāmgājēji! Mācies ņemt to, ko dod un mācies dot to, kas ir!
Ja esi kādam darījis ko labu - Tu neesi neko zaudējis - TU esi TU, un viss, ko devi kādam - vārdu, mierinājumu, naudu, mirkli savas dzīves, tas viss ir paliekošs viņa dzīvē un bagātība Tavā dzīvē!
...man jau nu gan ir pārliecība - draugu nav un nedrīkst būt daudz! Ja ir kāds, kas Tev jau ir draugs (...un ja tas ir abpusēji!!!) - nerocies un netērējies uz sīkumiem un nešausti sevi ar domu: -Ak, kāpēc citi mani nenovērtē un nepaliek ar mani?
Nevienu nevar "pieradināt" un paturēt! Bagāts ir tas, kam ir viens, bet savs draugs, draugs, kam var uzticēt pašu dārgāko noslēpumu un sāpi, kas prot pat klusēt kopā tā, ka smilkstēt gribas!
(...to ar novēlu!)
...un vēl kas - nedrīkst pieķerties pirms nepazīsti pilnībā...
...sāpēs...
Ai :) nevedas rakstīšana, karsta diena un arī laiks uz mājām :)
Mazāk rūkšanas un vairāk smaida - būs labi!
Kā nu neievērot... - pirmais un vienīgais komentārs pa visiem šiem laikiem, kopš esmu kaut ko ierūcis... To nevar neievērot!!!
AtbildētDzēstAtļaušos, Nezināmais / piedod,muļķīga uzruna, taču citas neatrodu.../, turpināt šo mūsu saziņu komentāros, jo atkal ir kas piebilstams...
Nebūt sevi nešaustu, taču domāt par lietu būtību ir pierasts gan ikdienas gaitās, gan vakara stundās, kad diena pa plauktiņiem saliekama...
Ir nācies daudzus un dažādus cilvēkus satikt savā ceļā, nācies uzklausīt dzīves stāstus, likteņus un problēmas, priekus. Tas iemāca klausīties, izprast un nenosodīt. Tas definē vajadzību paņemt sev to labo no visa, ko dzīve ir "cēlusi priekšā", atstājot slikto kaut kur visdziļākajā sirds nostūrī, aiz vairākām atslēgām... Nepieminot un nepiesaucot, bet arī neaizmirstot. Ne saulē celšanai, bet pieredzei...
Un tomēr vienā Tevis teiktajā ir patiesība, ko vēl arvien/ un droši vien nekad/ neesmu spējis. Tu saki - nepieķerties, pirms neesi iepazinis... Taisnība, bet nemāku... Diemžēl, pieķeros ļoti ātri, noticu vai pārliecinu sevi, ka jānotic.Jā, sāp, jo bieži vien ir bijis īss saziņas laiks, bet viens gan - katrs no šiem cilvēkiem ir devis kaut ko labu, kaut ko ne tikai prātam, bet sirdij arī. Vismaz to mirkli, ko esam bijuši viens otram. Cenšos to glabāt, sargāt un cienīt...
Kāpēc - ai? Kas te nevedas? Saturīgs un interesants komentārs, kurš šķiet segts ar pieredzi un lietu sapratni... Labi, ka sevis kritizēšana tiek papildināta ar smaidiņu, tas vieš domāt, ka pārāk sevi nekritizē...
Paldies par vēlējumu!!! Rūkt arī var dažādi... Atzīšos, pašlaik rūcu ar gandarījuma pieskaņu balsī, jo ir kaut kur kāds, kurš sadzird.
Cilvēkam jau nevajag daudz... Vienu vārdu, bet no sirds, vienu skatienu, bet tā, lai notici, ka esi pamanīts... Un vienu mazu mirkli, bet veltītu tieši tev, tevis teiktajam...
Redz, arī es - nenoturējos un ielūkojos, pirms došanās uz mājām, šeit! :)
AtbildētDzēstLasot Tavu komentāru, pieķeru pie domas, nu jau aizejam tīri personiskos jautājumos!
Atvaino - nevēlos publiski apspriest nedz savu, nedz Tavu dzīves pieredzi! Uzskatu - tas nav ētiski!
Man tik radās vēl viena doma - kā vieglāk veidojas draudzība un nerodas vilšanās!
Es draudzību pielīdzinu radniecībai... Mums katram ir brāļi vai māsas, tēvi un mātes, bērni... ...un mēs nekad negaidām no viņiem vairāk kā viņi var dot... ...mēs mīlam viņus ar visiem viņu grēkiem un krunkām sejā... ...mēs gāzīsim kalnus un ēdīsi zemi, lai mūsu bērni būtu laimīgi, mēs neaizvērsim sutkām acis pie slimās mātes gultas, mēs brāļa dēļ sēdētu cietumā un uzņemtos jebkuru vainu, lai tikai viņam būtu labāk...
...nu man šķiet - tā vajadzētu būt, jo mēs taču esam CILVĒKI - saprātīgas būtnes!!!
Lūk draudzība ar ir radniecība, vienalga - dvēseliska vai fiziska - mēs paļaujamies uz otru un ar to ir pateikts viss! Ja sādi uztver draudzību - tad nekad nav rūgtuma un neizpratnes, tad nav laika atcerēties pāridarījumu un ir vēlme vienmēr uzrunāt otru pirmajam, vienmēr gribas iepriecināt un just noderīguma sajūtu!
Tikai degot citu labā mēs pārtopam par īstām Zvaigznēm!
...un tikai tā dzīvot ir vērts...
____________________________________________
:) Nu atvaino - man nu laiks sakārtot domas un uz mājām!
(Paldies, ka saturīgi atbildēji uz maniem komentāriem - tas ir retums interneta vidē!)