Neesmu pārliecināts, vai šos manus rūcienus vispār kāds sadzird, bet reizēm rodas vajadzība parunāties pat ar tumsu aiz loga...
Neesmu pārliecināts, vai šos manus rūcienus vispār kāds sadzird, bet reizēm rodas vajadzība parunāties pat ar tumsu aiz loga...
…vairākas dienas ieskatos – nekas nemainās…
AtbildētDzēstLaikam bloga saimnieks „ieracies” pavasara vagās! Novēlēsim: -Lai veicās!
Paudīšu savu viedokli par to, kas uzrakstīts…
Jau laicīgi atvainojos, ja manas domas traucē vai liekas nepieņemamas!
Tātad – vienaldzība!
Te nu nepiekrītu! Uzskatu, ka tā ir „tikai skaļa frāze”, „kaut kur noklausīts viedoklis”, „nepamatots saukli”!!!
Iedomāsimies sev jau labi zināmu situāciju! :) Nelielā sādžā, kur viens otru pazīst, nav taču „gardāka ēdiena par kaimiņu”! Visi visu zina labāk par tevi pašu! Visi labāk zina – kā tu nepareizi ģērbies, visiem ir viedoklis par tavu sievu un to cik zaglīga vai netīrīga viņa ir, visiem liekas, ka paši nejaukākie bērni ir tieši tavā sētā un ka tieši tur aug nākamais kolonijas kontingents!
Vai saprati manu domu?
Tā ir atbilde tam, ka vienaldzīgo nav, protams, ar atrunu, ka saprati par ko runāju…
Tad nu atbildi – kas labāks? Vai vajadzīga TĀDA uzmanība, jeb labāka tomēr vienaldzība un „mierā likšana”?
Ja biji domājis kopīgo ļautiņu vienaldzību pret sabiedrībai svarīgiem notikumiem – tad atbilde cita.
Piekrītu – mēs neesam grieķi un nemākam iet demonstrācijās, mēs pacietīgi „velkam un velkam”, un tikai piektdienas vakarā pie šņabīša glāzes „izkliedzam” savu sāpi un pārestības sajūtu. Virtuves pasēdēšanās mēs katrs protam labāk celt mājas un vadīt valsti! Neesmu pārlieku gudrs, lai spriestu: -Kāpēc tā?! – bet domāju – tas ir palicis no sociālisma laikiem, kad nedrīkstēja neko vairāk kā runāt virtuvē, bet 1.maijā atkal „smaidīgi” izgājām ielās ar baloniem, lai pateiktos vadoņiem par iespēju dzīvot viņu staru gaismā!
Nu ko tad es ar to visu gribēju „pateikt”?
Sāp un kaitina nevis vienkārši vienaldzība, bet tuvu cilvēku klusums… Kaitina neziņa un tirda nemiers, ja nepiezvana draugs, ja nesaņem uzmanības apliecinājumus no tā, no kura visvairāk to gaidi…
…secinājums un atziņa:?
Neesi nūģis – piezvani pirmais! Neslinko un nesēdi pie televizora – aizbrauc pie sena drauga! Nesūti īsziņā apsveikumu vai draugiem.lv apmaksātu rožu klēpi – apciemo, aizved smaržīgas narcises un atrunājies, ka: -Jāsteidzas, jāsteidzas!!! – un brauc prom (ja atlaiž :) ) – bet galvenais – izrādi interesi, nekautrējies apskaut un pateikt svarīgo, jo…
…dzīve tik tāds puteklis vien ir un nezinām, kad celsimies gaisā, bet kad slīksim jūrā… …svarīgi zināt – tai mirklī kad slīksim – būsim vieni, jeb draugu apskauti…
Skaistu Pavasari un … un vairāk DROSMES!!!
Pirmkārt un !!! galvenokārt - nav nekā tāda, par ko būtu jāatvainojas! Man ir patiess prieks par to, ka manos biezokņos vispār kāds ieklīst...!!! Pat ja tas būtu nomaldījies gājējs, pat tad būtu priecīgs kādu ieraugot... Kur nu vēl, ja nācējs ir tieši pie manis, lai paklausītos manos ņurdienos un pastrīdētos pretī... Uāāāāā, tas ir LIELAS pateicības vērts notikums!!!
AtbildētDzēstTaču man laikam būs jāmēģina šoreiz nedaudz pataisnot mugura šī nācēja priekšā...
Vispār jau radās vēlme veikt šo ierakstu vairāk netīši uzieta attēla iespaidā. Nu, arī savu izjūtu pieliekot klātu... Tāda ļoti konkrēta adresāta šim teikumam nebija. Taču!!!
Jā, piekrītu, ka ar tām kaimiņu būšanām ir tieši tā, kā stāv rakstīts un tad nu labāk, lai ir klusums, nekā uz pusi vairāk kā pats par sevi zini..:D Lieku klāt smaidiņu, jo nu jau vecajam vilkam ir tik bieza āda uzaugusi, ka viena otra šāda ekspresziņa to caursist nespēj. Lai gan, jāatzīst, reizēm kaut kas tomēr iedur virs ribām... Bet tas nu tā...
Par laikiem, kad varēja runāt tikai čukstus un tad vēl visu laiku lūrēt pār plecu... Nja, bija tādi laiki, par kuriem tagadējai jaunatnei var stāstīt un viņi tajā visā klausās kā neticamās pasakās... Gan par runāšanu, gan par noklausītām telefonsarunām ar radiem ārzemēs... :D Atkal smaidu, jo pašam arī šāds fakts izdarīja korekcijas dzīves gaitās... Bija jāsargā pavisam cits meža stūris nekā pašam būtu gribējies. Ha, bet viss notiek tā, kā tam ir lemts notikt...
Par draudzīgi kritisko vārdu paldies! Njā, laikam jau kaut kādā ziņā tāds tiešām esmu, bet tam izskaidrojums ir viens nemaināms princips. Nevienam negribu būt par nastu un par pienākumu, neuzbāžos ar laipnībām... Un nepavisam ne tāpēc, ka būtu lepns par sevi vai iedomīgs... Nebūt... Labi zinu savu vietu uz šīs zemītes. Zinu savu ceļu un tas ir BŪT tad un tiem, kam tas attiecīgajā brīdī ir vajadzīgs. Priecāties par mazumu un skumt par pasaulīgajām lietām, pagaudot uz mēnesi skaidrās naktīs... Jā, un apzināties, ka ne katrs var būt par putnu, kas pasauli skata no mākoņu malas... Varbūt arī es, bet ne šajā dzīvē, būs mazliet jāpaciešas līdz nākamajai...:D :D :D
Tu, mans nezināmais sarunu biedrs, runā par lietām, kurās nez vai sapratīsimies... Atzīšos, ka slīkt es gribētu viens, klusām un nemanāmi. Nepiekrīti? Es jau zināju... Taču, kādēļ vēl lieku reizi sāpināt tos, ko uzskati par saviem draugiem? Ja jau reiz tas ir paredzēts un neizbēgams ceļš, tad to labāk iet vienam, atstājot aiz sevis kaut vienu labu darbu un kādu labu vārdu un atmiņu... Viss, ar to arī būs pavisam gana!
Zinu, ka šis mans rūciens tiks kritizēts un nepieņemts, bet visi jau nevar domāt un just vienādi... Šīs ir manas blusas un neslēpju, ka viņas ir... :D
Paldies par vēlējumiem! Centīšos, bet neapsolu...
:D
AtbildētDzēstApmainīsimies laipnībām - arī Tev "Paldies, par atbildes komentāru un... atklātību!"
Neceri :D - nebūs nedz pārmetumu, nedz neizpratnes par Tavu nostāju! Cienu un "noņemu cepuri" Tava dzīves uzstādījuma priekšā! Sadegt vienam, neaizskarot citus un nesaucot degt līdzi - tā ir stāja, tas ir mugurkauls par ko cienu šādus cilvēkus, kam tas ir!!!
...man tā nav...
Man sāp, man ir grūti un tādās reizēs šķiļu uguņus uz visām pusēm un tiek gan tiem, kas ir tikai nejauši pagadījušies ceļā, gan tiem, kas svarīgi un mīļi - dedzinu un sāpinu visus - vienmēr to apzinos, bet tai mirklī nepadomāju, cik ļauni un sāpīgi nodaru... Zinu, kāds esmu, bet vienmēr savas kļūdas atkārtoju...
...
Patika Tava doma par putnu, kas pasauli un tajā notiekošo vēro no augšas!
Skaisti ir vērot un redzēt, redzēt var daudz, bet pamanīt tieši to, kam citi paies garām - tā arī ir māksla, tas ir putna talants! Tevī ir talants runāt un uzrunāt...
...un vēl - bez liekulības - varu teikt un atkārtoties - ir patīkami lasīt pilnvērtīgus, atklātus un (gribas cerēt :D ) personiski veltītus atbildes komentārus! Tas ir retums šajā nedaudz ļaunuma un kā Tu saki - "vienaldzības" laikā! Cilvēki ir noguruši un arī slinki palikuši! Parasti vairums gaida, kad kāds lasīs viņa saīsinātos murgus, kaut kur pārkopētas domas un nemēdz iedziļināties svešā viedoklī - es atkārtošu - SVEŠĀ viedoklī! Tu - saturīgi un patiesi atbildi uz svešinieka komentāriem - par to esmu patīkami iepriecināts!
Šajā atbildē vispirmām kārtām atļaušos pasmaidīt... Ne jau ļauni - draudzīgi, sirsnīgi pasmaidīt par to, ka tika izteikta cerība, ka mani komentāri ir kaut nedaudz personiska rakstura... Labo Cilvēk, bet kā gan savādāk??? Manus ieskrāpējumus komentē tikai viens viesis un tikai ar viņu vienu še raisās dialogs! Tā ka - lai vai kā - šī ir saruna...! Un saruna jau pēc savas būtības ir personiska...
AtbildētDzēstPar to "vienaldzību"... Varbūt ne tik daudz vaina ir cilvēku nogurumā / lai gan tas ir faktors, nenoliedzami/ un nebūt ne slinkumā... Drīzāk pie vainas ir mūris, ko uzceļ mūsdienu nostājas un stereotipi. Mēs tiekam spiesti šos stereotipus pieņemt un savā ziņā pat tiem esam gatavi vergot, lai tikai netiktu izlikti publiskai apspriešanai un iztirzāšanai... Gauži saprotamu iemeslu dēļ maskējamies aiz nikiem un pazarēs atrastiem vārdiem... Jo, kuram gan labprātīgi gribētos sevi nolikt atklātai šaustīšanai, ja kāds no uzskatiem krasāk atšķirsies no vispārpieņemtā? Lai kā arī mēs nepriecātos par iespējām daudz plašāk un brīvāk komumnicēt, arī šī brīvība un iespējas arvien vairāk spiež katru no mums būvēt ap sevi arvien augstāku mūri, lai neviens neredzētu, kas patiesībā dzīvo mūsos... Sarežģīti pateicās... Taču doma bija triviāli vienkārša - jo apkārtējiem atklātāki esam, jo noslēgtāki paliekam... Un apklustam, un noklusējam, jo nedod Dievs!!!, ko par mani tad padomās......
Redz, šai ziņā vecajam vilkam ir vieglāk... Mans mežs zina, ka gaudoju ne uz "pareizo" mēnesi, ka mana pasaule ir citi meži, taču tiem, kam tas vēl nav tapis zināms, tas arī netiek lieliem burtiem afišēts. Šajā ziņā arī nevaru palielīties ar kuģu tauvu stipru mugurkaulu... Diemžēl...
Arī ar tiem svešiniekiem ir tā, ka reizēm divi svešinieki var izrunāt vairāk kā vesels pulks ikdienā tuvu esošu cilvēku...
Ak, jā... Paldies par labu vārdu attiecībā uz talantu uzrunāt...!!! Tas tāds viens no novēlotajiem talantiem... Agrāk biju kautrīgāks par kautrīgu un rokas, kājas drebēja pār ļaužu pilnu telpu pārejot vien, bet gadiem ejot, esmu palicis imūns pret svešu acu skatiem. Dzīve izmācīja. Balss gan vēl dreb, ja jāuzrunā vairāk par diviem klausītājiem, bet tas gan tikai pirmajās minūtēs... :D
Jā, un atgriežoties pie paša Tava iepriekšējā komentāra sākuma. Redzi, es negribētu nevienu sev līdzās nebaltā stundā, tad, kad ir smagi ap sirdi, kad moka skumjas un bezcerība... To labāk izciest vienam un nepalaist pasaulē liekas sāpes un rūgtumu, jo sliktā enerģija arī uzkrājoties... Vismaz tā saka... Bet degt kādā priecīgā, labā idejā, kādā laimes brīdī - to gan tikai kopā, un , jo vairāk, jo labāk !!! Ne jau vienmēr tā izdodas, taču par to, ka tas ir tā, par to gan esmu pārliecinājies...
Zini, mans noslēpumainais viesi, Tu jau manā mežā nebiji pašā vakarā... Tad lūk, svinīgi paziņoju, ka šajā naktī savu solokoncertu tūri pa upesmalu ir sākusi dīva, vārdā Lakstīgala...!!! Klāt tas trauksmainais, nedaudz skumīgais laiks, kad katrs trellis liek straujāk iepukstēties sirdīm un sapņot par kaut ko netveramu.
Novēlu arī uz Tavas takas kādu TĀDU koncertu!!!