Šovakar...

Šovakar laikam izdevās vismaz pašam pašam priekš sevis nodefinēt jēdzienu, kas ir mana vientulība visu citu vidū  un ko es visvairāk vēlētos uz šīs mazās muļķa planētas... Apskāvienus, vakaru un sarunu par jebko, sarunu bez steigas... es meklēju miera ostu savai sirdij, laikam tas ir tik sasodīti daudz cilvēkam ar neordināru domāšanu... Velns, nu kādēļ pasaule ir tā iekārtota, ka baidāmies pateikt skaļi to, par ko domājam klusībā? Vai tās ir tikai bailes pašam no sevis vai tās ir bailes būt pirmajam, kas pārkāpj kaut kādiem "sabiedrības" stereotipiem? Visdrīzāk jau viss kopā... Jā, es arī esmu viens no šādiem bailīgajiem, kas kautrējas runāt par savām jūtām, kas visvairāk par visu  baidās saņemt atteikumus un nievas...
Būtu jāsaņemas, būtu jāsaka skaļi tas, ko domās runāju vai katru dienu... Nevaru...