Šorīts atnāca ar neparastu atklāsmi...
Kamēr citi blogos rakstīja par savām lielākajām vai mazākajām neveiksmēm, lasīju un jutos puslīdz... NU, ne jau tāpēc, ka kādam vēlētu ļaunu vai priecātos par citu likstām, nē! Vienkārši - zināju, ka neesmu vienīgais, kas savā meža nostūrī reizēm pagaudo uz mēnesi... Kaut kā tāda nomierinoša sajūta...
Vakar, kad ļoti labs cilvēks pateica, ka dodas uz savu pirmo randiņu pēc smaga vientulības laika, palika kaut kā tā........ Nu,kāpēc?.... Kāpēc vienam veicas un citam nē? ..... Bet, varbūt neveiksme pati par sevi ir veiksme?....Vai arī - veiksme atnāk tikai tad, kad esi izracies cauri neveiksmju kalnam...? Tik daudz jautājumu bez atbildēm........... Un, ak jā.... ja nu reiz tā veiksme iesoļotu arī manā norā, vai maz to uzskatītu par veiksmi un prastu pieņemt?....... Nezinu....
Pagājušo nakti un arī aizpagājušo vecais vilka kažoks tika piena vannā mazgāts... Vēl šorīt pa kādai miglas skrandai aizķērusies tālīnajos krūmājos, bet nakti......... Mmmmm, silta, balta kā piens, tā apņēma mani un ļāva iegrimt un sapņot... Jā, sapņot...Tikai - par ko?....
Neesmu pārliecināts, vai šos manus rūcienus vispār kāds sadzird, bet reizēm rodas vajadzība parunāties pat ar tumsu aiz loga...
Pret bruģi ar pieri atsisties
AtbildētDzēstIemīt sāpes akmenī, kas nesadzīs
Asins lāses ar asarām dubļos sajauksies
Citi tām pāri pavisam nemanot ies
Skaudri guļot ar seju sasistos putekļos raupjos
Domās drūmākajās sadzejot soļos straujos
Vai celties smagi sāpēs pūlēties ir vērts
Vai, tomēr labāk palikt guļot akmeņos uz mūžu pievarēts
Citu samītam kļūt, izmisumam atdoties
Necīnoties nekad vairs necelties
Viegli pievērt smagos nobružātos plakstus
Sāpēm ļauties un mierā atbrīvoties
Cerot, ka teju teju sapņi atraisīsies
Sāpes pāries un viss būs beidzies
Tik kā piespiest sevī sirdsapziņai nerunāt
Kad tā aizsmakušā balsī kliedz tev - neapstāj
Un to sapni patieso te guļam dubļos neatstāj
Tā sirmā sirdsapziņa ceļos krīt tev priekšā
un sauc - ak jel vai tu vēl klausies,
šī gulēšana dubļos par padošanos sauksies -
Sirds plakstiem pieskarās tik klusi
Acis atverot tu tagad sārti mulsti
Kāds spēks nezināms ceļ kājās tevi strauji
Tu pasmaidi un dunča vietā ņem pilnu sapņu sauju,
lai dotos cīnīties uz citu smagu kauju ...
...tādi mēs esam - tikai smilšu graudiņi,ko vējš kliedē un tādi mēs stagājam no
dzīvības nāvē, un nebeidzams ir
šīs vienkāršības vājprāts.....
... starp lietus lāsēm un debesīm....