Šonakt mēness paslēpies aiz mākoņiem un atstājis mani vienu... Savs labums no tā - varu padomāt un pārdomāt...
Tā klejojot pa savu domu pašām ēnainākajām takām , satiku vienu. Domu par to, vai tad, ja pēkšņi notiktu brīnums un piepildītos sapnis par sava cilvēka sastapšanu, spētu to pieņemt un kaut ko mainīt savā ierastajā ikdienā.......... Katram krūmam ir sava dienvidu un sava - ziemeļu puse... Manējiem arī.
Dienvidi ilgojas pēc glāstiem, pēc acu mirdzuma satiekoties skatieniem... Tie atkal ir nocietušies pēc reiz piedzīvotā tauriņu sprādziena pakrūtē... Pēc bezmiega sarunu naktīm un pēc mēness apgarotas sejas uz mana sūnu spilvena...
Ziemeļi gan ir skarbāki, kā jau ziemeļiem pieklājas! Tie ik sekundi atgādina par pienākumiem, par atbildību savas ģimenes priekšā, par dotiem un pildāmiem solījumiem... Ziemeļblāzma debesīs zīmē ainas ar bailēm no apkārtējo attieksmes, naida un nepatikas... Vai skatīties šais zīmējumos? Vai doties uz dienvidiem, atstājot ierasto meža stūri?
Bet, vai spētu? Nezinu, laikam jāatzīst ka ne... Bet varbūt tomēr...
Laikam jau tāpēc brīnumi nenotiek...
... iespēja,ka nenotiks brīnums ir tikpat liela kā varbūtība, ka tomēr notiks ...
AtbildētDzēst